Es nekad neesmu bijis tas, kurš skrien pakaļ laimei. Man patīk stabilitāte, plāni, saraksti. Tāpēc, kad kolēģis Pēteris piektdienas pusdienas pauzē ieminējās par to, ka viņš ilgi gaidītajā brīvdienā uzspēlējot tiešsaistes kazino, es domāju, ka viņš joko. Mums kopā desmit gadi vienā uzņēmumā, un Pēteris vienmēr bija tas, kurš rēķina katru centu. Arī šoreiz viņš izskatījās nopietns.
„Nē, Tu vienkārši nesaproti,"" viņš teica, „tas nav par naudu. Tas ir par to, kā viņi pasniedz spēli. Un, ja reiz esi pareizajā vietā, vari atrast arī kaut ko interesantu.""
Es, protams, nodomāju: naivais, kurš gan viņam iedeva to vavada reklamas kods, lai viņš sāktu savu ceļojumu. Bet neko neteicu. Tāpat kā daudzi, es ticēju, ka viss, kas saistīts ar azartu, ir tikai veids, kā iztukšot kabatas. Vēlāk es sapratu, ka patiesībā tā ir ļoti aizraujoša dizaina un nejaušības kombinācija, kas var sagādāt pārsteigumus pat vislielākajiem skeptiķiem.
Tā bija sestdiena. Lietus lāses bungoja pret Rīgas jumtiem, bērni bija pie vecmāmiņas, un es, sēdēdams virtuvē ar aukstu kafiju, jutu, ka vakars solās būt bezgala garš. Mana kaķe no rīta jau bija sabojājusi vilnas segu, seriāls, kuru vēlējos noskatīties, bija izdzēsts no bibliotēkas. Un tā es, vienkārši no garlaicības, atvēru savu klēpjdatoru un ierakstīju meklētājā „vavada"".
Pirmās desmit minūtes es turpināju būt skeptisks. Viss izskatījās tik spilgts, svinīgs, gandrīz nedabiski priecīgs. Mani tas atgrūda. Bet, kad sapratu, ka vari izmēģināt bez lieliem ieguldījumiem, es nomierinājos. Ieliku tur tikai desmit eiro. Tādu summu mans saprāts atļāva zaudēt, to sauc par izklaides dienas budžetu. Man tomēr nebija nekāda rakstiska pamatojuma, kāpēc to daru. Vienkārši vajadzēja kaut ko, kas aizņem prātu prom no analītiskiem biroja projektiem, lai es statistiku reiz beidzot atstātu darba kabinetā.
Sākumā viss bija tik statiski. Es nospiedu dažas pogas, uzvarēju divus eiro, zaudēju trīs eiro. Sajūta? Nekādas. Es domāju, ka te nav nekādas burvības. Bet mūsdienu spēles ir veidotas ne cilvēkiem, kas dzenas pēc peļņas, bet gan cilvēkiem, kas vēlas pārdzīvojumu. Un pārdzīvojums nāca, kad es atklāju vienu spēli ar spoguļu un dimantu tēmu. Kāda mehāniķe mainījās tā, ka sāku justies, ka es nevis zaudēju, bet veidoju stāstu.
Es sāku ar minimālajiem likmēm, jo gribēju pagaršot. Vēroju, kā griežas bungas, kā dziesma uzmanīgi maina tempu. Šeit vairs nebija tā `uzbrūkošā` reklāma. Bija tikai es, mans prāts un nejaušības algoritms. Un tad notika kas tāds — es uzvarēju piecdesmit eiro. Tieši tad, kad biju jau sagatavojies vakaram bez gaišām emocijām. Skatījos uz ekrānu un smaidīju pats savā virtuvē. Ne jau nauda, jo tā bija tikai piecdesmit eiro, tā bija sajūta, ka esmu piemānījis parasto rutīnu, atļāvis sev kaut ko spontāni.
Sapratu, ka man patīk, ka es esmu tas, kurš kontrolē procesu — nevis kaujinieks, kas metas uzbrukumā bez apdomas. Es iezīmēju sev noteikumus: tērēšu tikai tik, cik atmatā noliku, un nekad nedzenāšos pēc zaudētā. Šī uzvara manī, protams, izsauca optimismu. Nākamajā dienā es pirmo reizi nopietni iedziļinājos prēmijas variantos, jo gribēju saprast, kāpēc mans sākums notika nedēļas nogalē. Pēteris smējās un teica, ka tā ir laime iesācējam. Varbūt viņam taisnība. Kaut kā dabūju arī vienu no viņa ekrānuzņēmumiem ar vavada reklamas kods, kas tajā nedēļā deva papildus griezienus. Izmantoju to, liekas, divdesmit minūtes pirms termiņa beigām, tā saku, ka neko daudz negaidot.
Interesanti bija tas, kā mainījās mana attieksme pret pašu izklaidi. Es sev nojautu, ka tā ir tāda kā spēle ar prātu — kā šahs, tikai jocīgā formā. Svarīgākais, ko es sapratu: katru reizi, kad es sajūtu, ka lieta kļūst pārāk svarīga, es atslēdzu datoru un aizeju pagatavot tēju. Šī pauze palīdz man novērtēt, vai esmu vēl priekā vai jau dusmās. Reizēm pat veltu laiku, lai piemeklētu jaunāko vavada reklamas kods, jo tā ir daļa no pieredzes – iedziļināties, salīdzināt, atrast to, kas patiešām piemērots.
Viena lieta, ko mēs bieži aizmirstam, ir tā, ka šāda veida platformās mēs nekonkurējam ne ar kādu citu, ne ar banku, ne ar kaimiņu. Tas esam mēs paši pret savām vēlmēm un bailēm. Es atceros vakaru, kad bija iekrājušies daži simti eiro, ko dabūju no ļoti veiksmīgas griezienu sērijas un neliela džekpota, kuram nebija milzīga summa, bet emocijas bija. Mani pārņēma azarts un vēlme tērēt tālāk. Bet es atcerējos savu pirmo pārdomu par to, kāpēc es tur atrodos. Man nebija jāpierāda nekas nevienam. Arī man nav jāatriebjas par sliktu dienu. Šo stundu es aizvēru ar smaidu, kaut ko vieglu paēdu un konstatēju, ka beidzot jūtos kā cilvēks, kuram ir vienkāršs vaļasprieks — bez sasprindzinājuma.
Atgriežoties pie Pētera es viņam teicu, ka biju gatavs viņu nosodīt, bet tagad zinot, ka visam pamatā ir mērenība. Viņš papurināja galvu un atbildēja, ka šī iespēja pastāv jau sen, bet reklāmas veidotāji bieži piedāvā nepareizu vēstījumu, liek domāt, ka viss notiek uzreiz. Es viņam piekrītu.
Ir pagājis apmēram pusgads, kopš es ik pa laikam ieeju tur. Mana pieredze nav par to, ka es atklātu kaut kādu bagātību. Tā ir par to, kā es spēju izveidot veselīgas robežas, kā es spēju priecāties par mazām lietām un nevis dusmoties uz nejaušību. Viena no manām mazajām rutīnām ir atrast jaunu akcijas kodu, un parasti tas man palīdz saglabāt interesi bez liekas paviršības. Man pat šķiet, ka dažreiz pats izmēģināt visu iespējamo ir sava veida prasme: prasme izvēlēties.
Tu jautāsi, vai es kaut ko ieteiktu? Es teiktu — skaties uz to kā uz jautrību, nevis kā uz notikumu. Noteikti neieliec kredītā, jo tas nav nepieciešams. Man ir darbs, ģimene, draugi un sporta zāle. Tie ir dzīves pamati. Spēle ir tikai papildinājums, eksperiments, kas parāda, kā mēs reaģējam nezināmajā. Un šajā ziņā esmu pateicīgs, ka reiz, lietainā vakarā, ļāvos sev atklāt kaut ko jaunu.
Mūsdienās daudzi baidās, ka tas sagraus viņu dzīvi. Bet,
